Kādu dienu Dace aizgāja uz smalko salūn kadā no visgalvenākajiem buķikiem un par skarbām naudiņām uzlika sev smukos želejas nagus. Dace gan negribēja tik ļoti iztērēties, bet ko tu cilvēks padarīsi ja tieši todien bija stājusies spēkā megasuperdupermaxi ūberatlaide ekskluzīvajiem nadziņiem no 1998. gada jāņogu želejas. Dace nespēja turēties pretī unikālajam piedāvājumam jo tieši vakar TV bija vērojusi trīsdāmu raidījumu par visaktuālāko aktuālajā smalksabiedrības ikdienā “Kefīrs Skābais” un tur kā reizi viena smalka dāma ar piekaramajiem pupiem teica ka tagad Omskā tas vienkarši nenormāli kotējas. Savu lomu nospēlēja arī siltais sentiments kas pildīja Daces sirdi atceroties kā vēl bērnībā abas ar Omu grāba jāņogas pilnām saujām, tik bagātīgs bija tieši 1998. gada jūlijs un neviens cits to Daces sirdī nespētu aizvietot. Mazliet gan nomāca doma par pārtērētajiem līdzekļiem, taču ne ilgi Dacei bija padoms kabatā jāmeklē. Viņa nolēma visām savām vecajām zeķubiksēm nogriezt pēdas daļu, tadējādi iegūstot lieliskus kājingus ko par aptuveni 2.57kg kāpostu itin viegli varēs realizēt viscentrālākajā no visiem tirgiem kas zināmi cilvēcei, tā sakot, zem letes. Nu gan Dace bija laimīga un priecīga varēja ripot mājās līdz nākamajai algas dienai.

Dainis Ķuņķis bija vienkāršs ceļu policists, taču  izcēlās citu lepno dzeltenspīdīgo vestu īpašnieku vidū ar to ka nekad savā dzīvē nebija ņēmis mutē ne lāses alkohola nekādā fomātā. Jau no 1.35 gadu vecuma viņš apzinājās savu misiju un teica striktu nē pat bērnudarza grupiņas biedriem kas viņu centās pierunāt uz itkā nevainīgu kefīra iedzeršanu pie makaroniem po flotski. Nekad piektdienas vakaros viņš glabājot sirdī siltu satraukumu negāja uz Maximu ar trīs x un nekad nepaņēma divus normālos un četrus lētos aliņus ar ko iekrāsot tuvojošos vakaru kad kā jau parasti pa nekabeļtelevīziju rādīs tikai krievijas seriālus par to kā menti čakarē zekus un otrādi, bet kur zeks vai ments, vai kaut kas pa vidu ar ko emocionālu saikni sajūt jebkurš padomju armijā dienējušais, beigās izčakarē visus un vēl dabū smuko zaķi.

Reiz dzīvoja Vasīlijs Petrovičs un Jakovs Feodorovs, abi, kā jau daždien Vasīliji un ne retāk Jakovi, bija kosmonauti. Jau 19.35 gadus abi atradās orbītā ap piemājas parku un nekādi nespēja nolaisties atpakaļ uz soliņa kur tieši šo laika sprīdi atpakaļ bija sēdējuši. Tā nu abi lidoja pa noteiktu orbītu – ielas stūris – piļu dīķis – zaļais (kādreiz dzeltenais, taču to vēl atcerējās tikai Vasīlijs) soliņš.